Kad es precējos, mana mamma man teica:
“Vecāku māja ir tava māja. Bet es gribu, lai tu zinātu: atgriezties uz šejieni ar mantām tu vari tikai vienreiz. Jūs varat strīdēties, lamāties, varbūt pat nopietni un pamatīgi. Bet atgriezties “pie mammas” tu vari tikai vienreiz — un pavisam. Skraidīt šurpu turpu tas nav variants. Tāpēc ikreiz, kad gribēsi kliegt “Es no tevis aizeju” — atceries: tu aizej uz neatgriezšanos. Ja tu tam neesi gatava — tu neesi gatava laulībām. Tas tas izklausās skarbi, bet pēc gadiem es varu teikt, ka tas ir ļoti pareizs padoms. Nedrīkst padoties kārdinājumam aizmukt. Problēmu vajag risināt ar to, ar ko tā ir saistīta, ar vīru.
Otrs moments: problēmu vajag RISINĀT. Proti runāt, diskutēt, argumentēt. Bet nekādā gadījumā neizdomāt atbildes partnera vietā. “Tu uz mani tā paskatījās, ka es uzreiz visu sapratu” — nē, tā nevar. Tikai ar sarunām, reizēm ar garām un smagām, bet visu izrunāt, nevis cerēt, ka “tev pašam jāsaprot” vai “‘tas taču ir nepārprotami”. Jāsaka, ka tieši nepatika, kas izraisīja dusmas, kā varētu rīkoties savādāk, ar ko partneris nav mierā — konkrēti, pa pozīcijām, izrunājot katu punktu — kā to visu var izdarīt savādāk vai labot. Nevajag censties uzminēt, vai pielietot sev draudzenes pieredzi, scenārijus no filmām vai vēl kādas muļķības. Tikai runāt un klausīties. Otrs svarīgs padoms.
Trešais moments: mēs esam vienlīdzīgi visā, un katrā gadījumā mēs runājam par savām darbībām kā vienlīdzīgi partneri.
Ceturtais: nav vīriešu un sieviešu atbildības jomu. Nav vīriešu un sieviešu pienākumu. Kam ir spēks un varēšana, kam tas svarīgi — tas arī dara. Mūsu prioritāte — kvalitāte. Proti, kas labāk mazgā traukus — tas arī mazgā, kas labāk gludina veļu — tas arī gludina, kurš labāk nopelna naudu — tas nopelna naudu.
Piektais: nedrīkst apkārt stāstīt par savas ģimenes strīdiem un nesaskaņām. Izklausās vecmodīgi, bet strādā. Līdz brīdim, kamēr nav pieņemts lēmums “‘mēs šķiramies” — visas problēmas paliek mājās. Ne mammai. ne draudzenei, nedz, Dievs pasarg, soctīkliem (labi, ka 20 gadus atpakaļ tādu nebija). Nekad un nevienam neteikt “mans vīrs ir mudaks”, pat ja pašlaik tieši tā tu domā. Jo tu atdzisīsi, jūs salabsiet, bet apkārtējie tā arī domās, ka viņš ir mudaks (ja viņi ir tavā pusē) vai ka tu dzīvo ar mudaku (jo viņi, it kā ir objektīvi) vai ka tu esi apmelojusi svēto cilvēku (ja cilvēki ir viņa pusē). Nekad, nevienam, nekur par savu vīru nav jāsūdzas. Nu, izņemot ārstu, ja tas būs nepieciešams.
Sestais. Nauda ģimenē ir kopēja. Visa. Pilnīgi visa. Vienalga, kas to nenopelnīja. Tā ir ģimenes nauda. Lielākos tēriņus saskaņojat, mazos — pēc pušu ieskatiem. Bet neviens un nekad nevar pateikt, “naudu nedošu”‘ vai “kur liki naudu”. Es nerunāju šeit par situāciju, kad vienam no partneriem ir kāda atkarība, kam viņš ir gatavs iztērēt visu, tā ir pataloģija, un ir ārpus diskusijas. Visos pārējos gadījumos nauda vienmēr ir kopīga.
Septītkārt. Visas strīdīgas situācijas un konfliktus, vajag risināt uz vietas. Uzreiz. Bez detaļu izdomāšanas, iztēles, bez dusmu uzkrājuma. Kā tik palika nepatīkami, aizvainijoši, greizsirdīgi, vientuļi, nenovērtējami — atver muti un pasaki.
Astotais. Nevar manipulēt. Nekad nedarīt par neko lai tas būtu tev par labu. Nevajag spēlēt uz publiku. Nevajag vīt intrigu, “uzmini, ko es gribu uz dzimšanas dienu”‘ — nē, nekad.
Tiešums, atklātība, “Uzdāvini man rīt skaistu rožu pušķi”. “Es vēlētos dāvanā jaunu žaketi un maku”. Jo vienkāršāk — jo labāk. “Es braukšu rīt patusēt pie draudzenes, atgriezīšos no rīta”. “Man rīt darba ballīte, dziedāšu karaoke, iespējams, palikšu pa nakti pie draugiem”. Bez viltīgajiem trikiem, bez mānīšanās, bez mīklainības.
No astotā izriet devītais noteikums. Uzticēties. Ja man ir slikti, es zinu, ka varu palūgt bļodu, kurā varēšu vemt. Un aprūpēšu slimu vīru, mainīšu viņam sasvīdušus kreklus, ja tas būs nepieciešams. Un neslēpšu, ja, nedod Dievs, man vajadzēs izņemt dzemdi. Vai man gadītos saslimt par vēzi, protams Dievs pasarg. Un ja ar viņu kaut kas tāds nedod Dievs notiks. Mēs būsim kopā gan priekos, gan bēdas. Viņš zina, ka es skuju kājas, bet es zinu, kur viņam ir pumpas.
Nu un līdzīgam rēķinam desmitais. Vienmēr zināt un atcerēties, ka rīt viss var mainīties. Nekad nevajag paļauties uz cilvēku pilnībā, nevajag uz visiem 100% uzticēt viņam savu dzīvi. Vienmēr jādomā, ko tu darīsi, ja rīt viņa vairs nebūs. Vienmēr jāatceras, ka rīt tevis var nebūt. Vienalga, kas tam būs par iemeslu: ķieģelis uz galvas, pēkšņa slimība, cits cilvēks, emigrācija, tam nav nekādas nozīmes. Tu jebkurā brīdī vari palikt viena, un tev vajadzētu būvēt savu dzīvi tā, lai bez partnera tajā ir vēl kaut kas. Nezaudēt draugus, neieciklēties tikai uz vīru, nebūt finansiāli atkarīgai, nedeleģēt pilnībā uz viņu visas problēmas. Vienmēr jāatceras, ka tu, pati par sevi esi cilvēks, kurš labprātīgi dzīvo ar šo cilvēku laulībā. Un viņš arī ir pats par sevi cilvēks, kurš dzīvo laulībā ar tevi patiešām labprātīgi.